Atvadu vēstule un jauns sākums

Tieši pirms gada visa mana iedzīve sakāpa kartona kastēs un pārceļoja uz jaunu dzīvesvietu. Vienas nieka pusstundas laikā kartona kastes bija pārceļojušas no punkta A uz citu punktu A un rotāja jauno viesistabu, dzenot mani izmisumā, jo pārcelt ir viens, taču to visu sakārtot un salikt pa vietām ir kas pilnīgi cits. Kā tagad atceros to brīdi, kad gribēju salasīt visu vajadzīgāko un doties atpakaļ uz veco punktu A un tur arī palikt.

Pārmaiņas biedēja un tas viss jaunais vairs nebija tik ērts, taciņa vairs nebija tik iestaigāta un viss bija jāsāk no jauna. Kas svarīgākais visā šajā procesā, ir sākt. Ķerties klāt un pamazām, palēnām, jo citādi var ilgi sēdēt savās tik ērtajās čībās, brist tik ērto un iemīto taku un nekad nepieņemt nevienu izaicinājumu.

Piektdienas vakarā birdināju asaras divas reizes. Vienreiz mazāk, otrreiz jau krietni vairāk.
Sākšu ar to, ka nomierināšu tos, kuri satraucās, ka esmu nolēmusi pamest valsti. Viss ir daudz vienkāršāk. Ja šo procesu varētu salīdzināt ar automašīnu, tad manējai kādā naktī tika likvidētas bremzes un pārmaiņas bija neizbēgamas, turklāt tās piedzīvosiet arī jūs.

Mīļie lasītāji, man ir jauna virtuve! Atzīmējiet savos pierakstu blociņos, labojiet veiktās atzīmes savos datoros, jo no šodienas jums būs jānāk uz www.knivirtuve.lv.

Kā teica mana Māra, tad wordpress man līdz šim brīdim ir bijis kā tāds gādīgs un draudzīgs komunālais dzīvoklis, kur katrs it kā ir par sevi, taču tomēr visi kopā, tik vien kā tā īrētā istabiņa. Visiem kopīga viesistaba, kopīga vannas istaba un iespējams arī virtuve. Tagad man ir māja.

Laipni lūgti manās jaunajās mājās!
Manā jaunajā virtuvē!

Uz tikšanos tur!

Kni